“Laikam esam tā iekārtoti - mums šķiet, ka ar mums nekas slikts nevar notikt, tāpēc sagatavoties finansiāli nopietnām veselības problēmām nākotnē šķiet lieki. Pastāv iracionālas bailes, ka šādas iespējamības pieļaušana vien piesauks nelaimi. Bet, pērkot  OCTA vai KASKO polisi, mēs taču nedomājam, ka nokļūsim ceļu satiksmes negadījumā. Es pati arī biju pārliecināta, ka vēzis mani neskars – nevienam no maniem radiniekiem, tuviniekiem nav bijušas onkoloģiskas slimības, taču notika citādi,” stāsta Ieva Pleša, “Compensa Life” klientu apkalpošanas nodaļas vadītāja, kura nesen piedzīvojusi onkoloģisku slimību.

Tagad, kad diagnoze “vēzis” ir viņas realitāte, Ieva domā – ikvienam būtu vērts padomāt par finansiālu uzkrājumu gadījumiem, ja tomēr dzīvē nākas saskarties ar onkoloģisku slimību. Pasaulē un Eiropas valstīs šīs rūpes jau daudzus gadus uzņemas apdrošinātāji. Onkoloģisko slimību apdrošināšanu no šī gada Latvijā piedāvā arī apdrošinātājs “Compensa Life”, kas to nodrošina vietnē Oncodrop.lv

“Emocionāli vēža diagnozei, protams, nav iespējams sagatavoties, lai arī kādas būtu zināšanas, izglītība utt. Tā ir smaga un personiska pieredze. Tomēr apzināties, ka onkoloģiskas slimības prasa lielus finansiālus tēriņus, gan vajadzētu. Pat tad, ja valsts sedz tiešās ārstēšanas izmaksas, ir bezgala daudz citu un nebūt ne mazu izdevumu,” stāsta Ieva.

Ne visiem palaimējas

“Slimība lika man saprast, ka par sevi jārūpējas, sevi ir jāmīl un jālutina – kvalitatīvs ēdiens, iespējami veselīgs dzīvesveids, fiziskās aktivitātes, laiks pašai sev u.tml. Skan diezgan klišejiski, bet tieši tā tas ir, un arī ārsti to iesaka. Es sāku iegādāties bioloģisko pārtiku, veselīgāk ēst. Saskaņojot ar savu onkologu, lietoju uztura bagātinātājus, lai ķīmijterapijas kursa laikā justos iespējami labāk. Izmantoju arī homeopāta konsultācijas un viņa izrakstītās zāles. Man bija svarīgi justies un izskatīties labi arī terapijas laikā, tādēļ iegādājos kvalitatīvu parūku. Lai gan valsts sedza krūšu rekonstrukcijas operāciju izmaksas, tobrīd implanti bija jāpērk par saviem līdzekļiem. Daudziem vēža pacientiem nepieciešama arī staru terapija, tās laikā un arī pēc tās ir ļoti jārūpējas par savu ādu apstarotajās vietās, t.sk., jāiegādājas dažādi papildu medikamenti ādas apdegumu ārstēšanai,” pieredzē dalās Ieva.

“Man palaimējās, ka manam krūts vēža veidam un stadijai valsts apmaksāja terapiju, bet ir taču arī tādi audzēji, kam terapiju valsts nemaz nefinansē – un tad tās jau ir pavisam citas summas, kas vairumā gadījumu jālūdz ziedot līdzcilvēkiem vai arī jābūt gatavam pavisam bēdīgam iznākumam. Tāpat, piemēram, ķīmijterapijas laikā nepieciešams privāts transports, ar ko nokļūt slimnīcā. Labi, ja vēl jāmēro attālums Rīgas ietvaros, bet ir taču gadījumi, kad cilvēki brauc no Ventspils un citām attālākām vietām. Un parasti tā nav viena vai divas, bet daudzas reizes.

Jāiegulda rehabilitācijā un psihoterapijā

Tas pats attiecas arī uz fizisko un emocionālo rehabilitāciju, kas vēža gadījumā ir ļoti būtiska atlabšanas sastāvdaļa. Ir, protams, rehabilitācijas programmas, ko nodrošina valsts vai arī kādas sabiedriskās organizācijas, bet par tādām cilvēki nereti nav informēti.  Pie tam uz dalību tajās var būt ilgstoši jāgaida rindās, bet par naudu šādus pakalpojumus iespējams saņemt daudz ātrāk, kas ir ļoti būtiski, stāsta Ieva. Turklāt Latvijā, atšķirībā no vairāk attīstītām valstīm, vēža pacientiem nav pieejamas multidisciplināras ārstniecības personu komandas, bet ir taču brīži, kad vajadzīga padziļināta un ļoti individuāla psihoterapeita vai cita speciālista palīdzība, un tā atkal maksā dārgi.

“Man paveicās, ka varēju saņemt atbalstu no ģimenes, draugiem un kolēģiem, bet ir cilvēki, kas dzīvo vieni paši, kam nav neviena, kam lūgt palīdzību, un kuri turklāt ir vienīgie apgādnieki savam bērnam. Man bail pat iedomāties, kā viņi iet cauri smagajam ārstēšanās procesam...

Nepalikt ar invaliditātes pensiju

Zinu sāpīgu gadījumu, kad ar krūts vēzi saslima trīsdesmit gadus jauna sieviete, bet pēc dažiem mēnešiem galvas audzējs tika diagnosticēts viņas vīram. Viņi abi vienlaicīgi cīnījās ar smago slimību, un ne viens, ne otrs nevarēja strādāt. Sieviete laimīgā kārtā izārstējās, taču vīrietis diemžēl nomira, tāpēc visas rūpes par bērniem viņai nācās uzņemties vienai. Tagad sieviete ir atgriezusies darbā, finansiālā situācija ir uzlabojusies, taču diezgan ilgs periods, iztiekot tikai no invaliditātes pensijas, bija ļoti, ļoti smags. Un šādu situāciju ir daudz, mēs vienkārši par tām nezinām, nerunājam,” stāsta Ieva.

“Onkoloģiska slimība patiešām maksā dārgi, nereti atņemot arī visus ģimenes ietaupījumus vai uzkrājumus, kas, piemēram, paredzēti bērnu izglītībai un citiem mērķiem. Ir svarīgi to apzināties – mēs, protams,  nevaram apdrošināties pret pašu slimību, bet varam izveidot drošības spilvenu situācijai, kad var būt nepieciešami līdzekļi. Šis drošības spilvens var mums palīdzēt kvalitatīvāk ārstēties, ātrāk atlabt, neraizēties, vai pietiks līdzekļi dzīvei – veselīgam ēdienam, atpūtai un fiziskajām aktivitātēm, komunālajiem un kredīta maksājumiem, bērnu izglītībai un citiem svarīgiem mērķiem. Tāpēc apdrošināšanās ir ļoti nozīmīga – mēs nekādi nevaram izdzīvot bez naudas, tā šī pasaule ir iekārtota,” saka Ieva.